Latvian(i)
3 Ne jūsu notiesāšanai es to saku, jo es jau agrāk teicu, ka jūs esat mūsu sirdīs, lai kopā mirtu un kopā dzīvotu.
4 Es pilnīgi paļaujos uz jums, es esmu ļoti lepns uz jums. Iepriecinājuma pilns, es pārpilnībā izjūtu prieku visās mūsu bēdās.
5 Jo, kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija nekāda miera, bet izcietām visādas bēdas: no ārienes uzbrukumus, iekšienē bailes.
6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, Titam atnākot, iepriecināja arī mūs.
7 Bet nevien viņa atnākšana, bet arī iepriecinājums ar kādu jūs viņu iepriecinājāt, jo viņš mums stāstīja par jūsu rūpēm par mani, tā ka es vēl vairāk priecājos.
8 Es nenožēloju, ka es jūs apbēdināju ar savu vēstuli. Ja man arī bija žēl, redzot, ka tā vēstule (kaut vai uz brīdi) jūs apbēdinājusi,
9 Tad tagad es priecājos ne tāpēc, ka jūs bijāt noskumuši, bet tāpēc, ka noskumāt, lai gandarītu; jo jūs noskumāt pēc Dieva prāta, lai jūs mūsu dēļ nekādā ziņā neciestu zaudējumu.
10 Jo Dievam patīkamas skumjas rada noteiktu gandarījumu pestīšanai, bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.